Te nebūs atbilde

Tupenītis ripoja, ripoja, līdz ieripoja manās rokās.

Šoreiz mazliet paspēlējos ar ideju, ka nekad jau mēs nevaram zināt. Viss, kas atliek,

ir ticēt, ka tā, kā mums mācīts, ir labākais variants. Es izmēģināju vairākus.

Pēc tīrīšanas ātruma spriežot, es vismaz tagad zinu, kā to darīšu turpmāk

Varbūt Tev arī der izmēģināt citas palīgierīces vai nodot darbiņu citam? Varbūt kā savādāk ir arī "kā labāk?!"

Validols azotē

Ir 3 iespējamie varianti, kamdēļ vecmamma vēl ir:
1. Lai Tev būtu prieks;
2. Jo viņai vēl daudz gribās padarīt;
3. Lai kādam iespītētu.

Manā gadījumā, vecmammas vairs nav. Un tieši tas ir iemesls, lai es apdomātu- kas ir tās lietas, vai emocijas, ko vecmamma man pēc sevis ir atstājusi. Neteikšu, ka nebūtu par to domājusi līdz pasniedzējs šodien vaicāja par vecmammas eksistenci. Un kā vēl esmu!

Ir bijušas dienas, kad nevaru beigt domāt par viņu. Pietrūkst. Lai gan tikai 9 vai 10 gadi man bija, kad pēdējo reizi viņu redzēju. Ir palicis tik daudz....daudz padomu, aizrādījumu, atzinīgu vārdu, dzīves mācības, un arī tukšuma. Jā- savādi, jo, lai gan vecāki abi mani audzinājuši, vecmama ir tā, kas man bija tuvumā visādos "pirmo reizi" mirkļos. I tad, kad mācījos staigāt, mizot kartupeļus, un kult sviestu, i tad kad pirmoreiz dabūju sutu, nogaršoju validolu (njamma, kas mamamai nepieciešama), un pārvarēju bailes no tumsas.

Tas viss veido Milzīgu atmiņu krātuvi. Bieži vien prātoju, ko un kā es darītu tad, ja viņa vēl būtu. Kā ar viņu runātos, kā vaicātu pēc padoma, un kā klausītos viņas stāstos (kurus nekad tā pa īstam netiku dzirdējusi, jo bija darba pilnas rokas).

Bet ja man pāris īsos vārdos jāietērpj viņa, tad teiktu es- spēcīga sieviete, patiesa, un lēnprātīga.

Viena dziesma, kas vecmammas mīļākā, dažus gadus atpakaļ tika Dāvida Gleškes un DJ Wiesys apstrādāta :D Interesanti zināt, vai mamamai patiktu jaunajā izpildījumā :D

Viņa šo dziesmu spēlēja uz harmonija. Kurš zin kā viņš skan?
Tik patīkama, stiepta nopūta katram taustiņam. Mājīga, dūcoša.

     Foto: No personīgā arhīva

Tā nav bērnības garša. Tā ir mīlestības elpa, kas jāieelpo un jāizlaiž caur katru šūnu.

Čabulīte

Tumšā ziņkārība

Vecmamma brauc ciemos!

saite

Tātad vecmamma ir ieplānojusi šīs brīvdienas pavadīt pie mums. Es zinu, kas notiks..

 Notiks tas, ka vecmamma atkal gribēs visu zināt. Viņa grib zināt ne tikai visu par mums, bet arī par apkārtējiem, dēļ tā, ka viņa pirms pāris gadiem dzīvoja tepat mums blakus. Viņas apciemojumi vienmēr ir interesanti.

 Vecmammai patīk nosēsties pie virtuves loga, un vērot cilvēkus, un nepārtraukti jautāt: „kas tas tāds?” un pēc tam, kad pasaku, vecmamma turpina: „Vai, kā izaudzis!  Ko tad viņš tagad dara?” un tā var turpināt un turpināt atbildēt uz jautājumiem visu dienu..

 Man ir interesanti un smieklīgi, jo dažkārt šie jautājumi patiešām ir uzjautrinoši.. Viņai vienmēr patīk pastāstīt: „manā laikā tā nebija..” un sākas stāsts par viņas laiku. 

Šie retie vecmammas apciemojumi vienmēr izrādās interesanti un aizraujoši, ka nemanot ir pienācis vakars… 

Sklandrausītis

Viņai ir zili mati?!

Skatījos jauno Demi Lovato videoklipu un vecmamma tāda komentē: "A, kāpēc tai metenei ir zili mati un kāpēc nagi un lūpas spīd!? Un kāpēc viņa plika peld ūdenī??"

Es vienkārši nezināju, ko uz to atbildēt, kā tikai smējos, jo atbildot, ka dziesma ir par neona gaismām, viņai tas vēl mazāk ko izteiks.

Peļukiņš

Kanēļa izaicinājums

Uz ko spējīga Tava vecmamma dēļ Tevis?!

Ir viena lieta, kas nekad nemainās. - Vecmamma vienmēr ir aktīva uz dzīves pamācību došanu.

Piemēram šodien, es sapratu, ka mana vecmamma nekad nedarīs tā, kā to dara vecmamma šajā video :D

Atļaušos konkrēti necitēt kādiem vārdiem viņa izteicās.

Mana meme uzskata, ka kanēlis ir domāts mazliet citādām darbībām virtuvē.

Un nu man ir tāds slēptais nemieriņš iekšā, pierunāt izdarīt viņu kaut ko traku :D

Sklandrausītis

Meksikāņi un ķirbju pienazupa

Kā jau minēju, mana vecmamma Almīte dievina meksikāņu seriālus un šo savu kāri man bez maz vai ieauda gēnos, jo atceros sevi skatāmies kopā ar viņu šos seriālus. Un šī ir ir tēma par kuru varētu runāt no rīta līdz vakaram.

saite

Šodien ciemojoties pie viņas apspriedām jauno seriālu "Mežonīgās sirdis". Paejot jau 10 gadiem man šie seriāli liekas salkani, bet vecmamma skatās ar milzu aizrautību visu notiekošo un ir gatava ar mani kopā izdomāt vai vēl desmit finālus šai filmai! Es jau zinu, ka viņai tie raudulīgie meksikāņu vīrieši patīk!!
Un, kamēr mēs omulīgi apspriedām jauno seriālu par kuru viņa gandrīz vai jau fano, viņa mani cienāja ar gardo ķirbju piena zupu. Es vispār nemīlu ķirbjus lietot uzturā, tā garša man liekas dīvaina, bet šajā piena zupā, kas vairumam var likties kaut kas negaršīgs, viņa ideāli izvāra šo zupu, ka es ēdu ar gardu muti.. Es pieļauju domu, ka daudzi nemaz par šādu piena zupu nav dzirdējuši, bet tā ir neticami garda... ja to vāra mana Almīte, protams.

Saskaldīju skaliņus un iekurināju Almītes krāsniņu. Tagad pie viņas ir silti, un varu doties uzspēlēt ar viņu kādu duraka partiju. :)

Visiem jauku vakaru,
Peļuķiņš

"Vienkārši" Tēja

Bija saulaina diena. Tāda, kurā katram normālam 7 gadus vecam bērnam gribētos skraidīt pa saulīti. Bet ne man. Man patika uzturēties vecmammas tuvumā. Viņa vienmēr darīja kaut ko interesantu. Dažreiz lika mizot katrupeļus, citreiz rādīja kā slaukt govis. Vēl kādu reizi lika sadzīt cāļus. Un tas, kas tajā ir tas īpašais, ir viņas uzteikums par visu, ko daru. Vienmēr viņai atrodas kāds labs vārds. Nu jau esmu izaugusi gana liela, lai pat komplimentu pavērtētu, vai tas objektīvs un pamatots :D , bet tad....tos 20 gadus atpakaļ....tad man tas bija pamatīga medusmaize. Jebko varēju darīt, ja vien blakus bija viņa.

Tā nu pienāca tā diena, kad viņa pirmo reizi manā mūžā lika man pašai uztaisīt sev tēju. Sīkums jau vēl būtu tas, ka pašai jātiek galā ar karsto ūdeni ( kas izdevās pat), bet tas , kas sekoja tālāk....Nekad nebiju sapratusi kā to darīt. Tas bija, nu, kā teikt, svešs termins manā apziņā.

Tad nu, lūk, tās dienas notikumu rekonstrukcija, šīsdienas izpildījumā....

P.S. Lūdzu, ņemiet vērā, ka cukurs mūsdienās dārgs prieks.


Tātad...toreiz man nebija svarīga krūzes krāsa, bet tagad gan- cukurs taču jāredz krūzē.

Cukura daudzums tāds, kādu to atceros es, un arī māsa vecākā ( kas pēc tam smējās dienām ilgi, un visiem stāstīja).

Ūdentiņš...tāds itkā gluži nevainīgs, un pagaidām vēl gaišs

Cukura daudzums, ko nav iespējams kārtīgi izmaisīt, kamēr tēja vēl karsta ( jā- man patīk ar visām lapiņām, un diezgan vāja)

 Pirmā tuvošanās tam "brīnumam", jau ar aptuvenām atmiņām par to, kas gaida

Un pirmais malks.....brrr....labāk neatcerēties.
Es atzīšos, es neizdzēru ne pusi tējas....









Tikko tik iedomājos, ka tik šis gadījums manā bērnībā nav par iemeslu tam, ka tēju dzeru vispār bez cukura. Un ja kāds piedāvā tomēr piebērt, tad mana automātiskā atruna (laikam jau trauma :D ) , ir "cukurs bojā garšu tējai".
Neiesaku mēģināt atkārtot šo, ja vien gribi kādreiz vēl Baudīt tēju ar cukuru :)

*foto no personīgā arhīva

Čabulīte