"Vienkārši" Tēja

Bija saulaina diena. Tāda, kurā katram normālam 7 gadus vecam bērnam gribētos skraidīt pa saulīti. Bet ne man. Man patika uzturēties vecmammas tuvumā. Viņa vienmēr darīja kaut ko interesantu. Dažreiz lika mizot katrupeļus, citreiz rādīja kā slaukt govis. Vēl kādu reizi lika sadzīt cāļus. Un tas, kas tajā ir tas īpašais, ir viņas uzteikums par visu, ko daru. Vienmēr viņai atrodas kāds labs vārds. Nu jau esmu izaugusi gana liela, lai pat komplimentu pavērtētu, vai tas objektīvs un pamatots :D , bet tad....tos 20 gadus atpakaļ....tad man tas bija pamatīga medusmaize. Jebko varēju darīt, ja vien blakus bija viņa.

Tā nu pienāca tā diena, kad viņa pirmo reizi manā mūžā lika man pašai uztaisīt sev tēju. Sīkums jau vēl būtu tas, ka pašai jātiek galā ar karsto ūdeni ( kas izdevās pat), bet tas , kas sekoja tālāk....Nekad nebiju sapratusi kā to darīt. Tas bija, nu, kā teikt, svešs termins manā apziņā.

Tad nu, lūk, tās dienas notikumu rekonstrukcija, šīsdienas izpildījumā....

P.S. Lūdzu, ņemiet vērā, ka cukurs mūsdienās dārgs prieks.


Tātad...toreiz man nebija svarīga krūzes krāsa, bet tagad gan- cukurs taču jāredz krūzē.

Cukura daudzums tāds, kādu to atceros es, un arī māsa vecākā ( kas pēc tam smējās dienām ilgi, un visiem stāstīja).

Ūdentiņš...tāds itkā gluži nevainīgs, un pagaidām vēl gaišs

Cukura daudzums, ko nav iespējams kārtīgi izmaisīt, kamēr tēja vēl karsta ( jā- man patīk ar visām lapiņām, un diezgan vāja)

 Pirmā tuvošanās tam "brīnumam", jau ar aptuvenām atmiņām par to, kas gaida

Un pirmais malks.....brrr....labāk neatcerēties.
Es atzīšos, es neizdzēru ne pusi tējas....









Tikko tik iedomājos, ka tik šis gadījums manā bērnībā nav par iemeslu tam, ka tēju dzeru vispār bez cukura. Un ja kāds piedāvā tomēr piebērt, tad mana automātiskā atruna (laikam jau trauma :D ) , ir "cukurs bojā garšu tējai".
Neiesaku mēģināt atkārtot šo, ja vien gribi kādreiz vēl Baudīt tēju ar cukuru :)

*foto no personīgā arhīva

Čabulīte